Mārtiņsala – aptuveni 5 km no tag. Dārziņiem (tagad appludināta) – ievērojams Daugavas lībiešu centrs 12. – 16. gs. Lībiešu apmetne un kapulauks, vēlāk arī viduslaiku mūra pils, baznīca un kapsēta. Atradās uz salas – Holme, no 13. gs. vidus – Kirchholm, no 17. gs. – Mārtiņsala. Ciemā dzīvoja ap 100 cilvēku, nodarbojās ar lauksaimniecību, lopkopību, zveju, tirdzniecību, amatniecību.
Novada aptuvenā teritorija ietvērusi Doles salu, kā ari ciemus abos Daugavas krastos.
1186.g. Meinarda darbības laikā Gotlandes akmeņkaļu vadībā sāk mūra pils celtniecību Mārtiņsalā. Otra vecākā mūra celtne (pēc Ikšķiles).
Indriķa hronika min pirmo sešu Mārtiņsalā kristīto lībiesu vārdus: Viliendi, Uldenago, Vade, Valdeko, Gerveders, Vieco.
Baznīcu noposta 1203. gadā zemgaļu uzbrukumā. Jaunu, lielāku baznīcu ceļ 1225. gadā.
13. gs.
1200. g. Daugavas grīvā ar krustnešu karaspēku ierodas bīskaps Alberts, uz laiku viņš apmetas arī Mārtiņsalā, kur jāiztur naidīgo lībiešu aplenkums. Ielenktie no bada izglābušies, vien atrodot pils pagrabā ieraktos pārtikas krājumus. Iespējams, nedienas Mārtiņsalā liek bīskapam apsvērt lēmumu par pilsētas (Rīgas) dibināšanu tuvāk Daugavas grīvai.
1202. g. pirmo reizi rakstos minētas gadsimtiem ilgusī tradicionālā zveja Daugavas lejtecē. Pie Rumbas krāces zvejo bīskapa zvejnieki.
No Daugavas lībiešiem pārmantotos aizsprosta zvejas (ar tačiem) paņēmienus un terminus – vastalas, sulgi, tāres, sulkārts u.c.) vietējie zvejnieki saglabāja līdz pat 20. gs. 60. gadiem, kad šeit zveja izbeidzās sakarā ar HES būvi.
1206. g. – Ako vadītā sacelšanās pret krustnešiem un bīskapu Albertu: Salas (Mārtiņsalas) lībiešu vadonis Ako sāk apvienot cīņai pret augošo vācu varu Daugavas, Turaidas, Satezeles lībiešu spēkus, piesaistot arī lietuvjus.
4. jūnijā norit kauja pie Salas. Vadonis Ako krīt, dzīvi palikušie lībieši lūdz mieru. uIekarotās lībiešu zemes sadalītas starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni (dib. 1202 – 1203, no 1237 – Livonijas ordenis). Rīgas bīskaps iegūst Daugavas labā krasta lībiešu zemes (tātad, domājams, arī Dārziņu teritoriju).
Livonijas konfederācijas valstiņu pastāvēšanas laikā 13. – 16. gs. pašreizējā Salaspils novada teritorijā pastāv Doles un Salaspils pilsnovadi.
13. gs. beigās vietējie iedzīvotāji ir zaudējuši savus novada valdītājus, maksā dažādas nodevas un pilda klaušas svešo zemju kundiem, tomēr paliek personīgi un mantiski neatkarīgi. Saglabājas arī vietējās pašpārvaldes tiesības.
14. gs.
Salaspils novadā no 13. gs. līdz 17. gs. vidum īpašumus abos Daugavas krastos saglabājās atsevišķas brīvo zemnieku dzimtas. Salaspilī dzīvoja ķēniņi, sociālā ziņā tie bija līdzvērtīgi vācu izcelsmes vasaļiem.
1380. g. Pirmo reizi dokumentos minēta Livonijas ordeņa pils (Kercholm), kas uzcelta uz senā Salapils pilskalna 10 m augstajā Daugavas labajā krastā pretī Mārtiņsalai. Salaspils ir vieta, kur savienojas ordeņa Vidzemes – Igaunijas un Zemgales – Kurzemes valdījumi, tāpēc pils ir stratēģiski ļoti svarīga. (Pēc Rīgas HES ūdenskrātuves izveidošanas pilsdrupas applūdinātas.)
15 – 16. gs.
Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa savstarpējie ķīviņi turpinās, īpaši par tiesībām valdīt pār Rīgas pilsētu. Nemitīgos karos cieš arī apkārtnes iedzīvotāji.
Rīgas apkārtnē un miestiņos pie lielākām pilīm vairums ordeņa lēņu savieno karadienestu ar kroģēšanu, sīktirdzniecību vai amatniecību, veidojas arī lielāki īpašumi. 15. gs. otrajā pusē Salaspils apkārtnē ir deviņi krogi.
Novada iedzīvotāju lielākā daļa dzīvo ūdeņu tuvumā, turpina iekopt zemkopībai maz piemērotās smilšainās un daļēji purvainās augsnēs. Zemnieki nodarbojas ar dravniecību. Zemnieku mājas un laukus pie Daugavas regulāri apdraud plūdi, kas noposta ēkas, aizskalo auglīgo augsni un pārklāj to ar palu sanesumiem.
Zemnieki maksā naturālās nodevas un naudas renti, arvien vairāk pieaug klaušu darbs.
Zveja, kā aizvien, ir svarīga Daugavas tuvumā dzīvojošo zemnieku nodarbošanās, gandrīz visi viņi lielākā vai mazākā mērā tajā ir iesaistījušies. Lašu un nēģu taču likšana nav pa spēkam atsevišķām saimniecībām, tāpēc notiek zvejnieku kooperēšanās.
Daugavas zveju regulē 1503. g. līgums, sadalot zvejas ūdeņus no Doles līdz Rīgai starp domkapitula, Ordeņa, Rīgas pilsētas un klostera zvejniekiem.
Livonijas karš 1558 – 1583
1559 Salaspils apkaimi posta krievu karaspēka daļas, kas atkāpjas no Rīgas
Pēc Livonijas kara Salaspils muižā, kas ietver arī Dārziņu teritoriju, uzskaitīta 21 zemnieku sēta.
1583 Rīgas rātes sētu Smakatus iegūst Rīgas birģermeistars Oto Mepens (Meppen). Salaspils novada pierobežā ar laiku izveidojas Mepena muižiņa, vēlākā Rumbulas (Rummelhof) muižiņa (Rinkuļu un Pauteļu māju apvidus).
17. gs.
Salaspils kauja 1605. g.
Zemnieki dzīvo viensētās vai ciemos
18. gs.
1700 – 1710 Lielais Ziemeļu karš. 1709. 26. oktobris – 1710. 29. jūnijs – Rīgas aplenkums un regulāra bombardēšana. Krievu spēki aplenkuma laikā izvietoti arī Salaspilī un Mazjumpravmuižā, tātad, iespējams arī Dārziņu teritorijā
1710 – 1711 Novadus gar Daugavu iztukšo Lielais mēris. Dārziņu teritorija (Salaspils draudze) atrodas karaspēka nometņu rajonā, un iedzīvotāju mirstība ir milzīga, piemēram, Doles draudzē palikuši 32 zemnieki no 807. «Vīrs bēdze no sievas, sieva no vīru, bērni apmira, nebij neviens, kas tos apglaboja». G.Mancelis par mēra laikiem, 1653
No 1713 – Krievijas impērijas sastāvā. Kara un mēra iztukšotajā novadā pamazām ienāk citnovadnieki, visvairāk no tag. Latgales, Kurzemes un citiem Vidzemes apvidiem, kā arī no Baltkrievijas.
